Kasandra Portere • Augusts 7, 2013 •

caregiving 1Esmu pārgurusi un novārgusi, taču kopš mēs pārvācāmies, neesmu varējusi izgulēties.

Daudzi saka, lai es pārstāju uztraukties, jo visas problēmas atrisināsies. Neskatoties uz šķēršļiem, kas rodas mūsu dzīves ceļā, lai sasniegtu mērķi, parasti ar laiku viss atrisinās, taču es nevaru pārvarēt savas bailes.

Es nevarēju aizmigt arī tad, kad mēs dzīvojām vieni paši. Naktī es gulēju vidēji četras stundas. Man bija bail aizmigt un piecelties brīdī, kad Markam ir uznākusi lēkme vai ir nepieciešana palīdzība. Es turpināju strādāt un aprūpēt Marku. Bija liels stress, taču es turpināju to darīt.

Man ir sajūta, ka es stāvētu uz vietas un to ir grūti pieņemt. Es esmu pieradusi palīdzēt. Ja ne Markam, tad kādam citam. Galvenais iemesls, kādēļ mēs pārvācāmies, bija lielais cilvēku skaits, kas paļāvās uz mani, taču nebija neviens, kas palīdzētu man. Pārvākšanās mazināja paļaušanos uz mani. Bija brīdis, kad man bija jāļauj atpūsties.

Šobrīd es saprotu, ka neskatoties uz to, ka es visiem palīdzēju, vienmēr biju nogurusi un dusmīga par atbalsta trūkumu. Palīdzības sniegšana citiem cilvēkiem padarīja mani atkarīgu no viņiem. Man bija nepieciešams nepārtraukti palīdzēt citiem, lai es varētu koncentrēties un turpināt darboties.

Saprotiet mani pareizi – lai gan es nestrādāju, es arī nesēžu bezdarbībā. Es daru ļoti daudz. Tikai nekas no tā nešķiet produktīvi.

Marks cenšas atgūt patstāvību.  Es atļauju viņam izklaidēties ar draugiem. Viņi dara visu, kas ienāk prātā. Kamēr Marks lieto medikamentus (par kuru izdzeršanu viņš vienmēr man atskaitās), viņš var baudīt dzīvi – spēlēt videospēles, skatīties filmas un multfilmas un atkal spēlēt videospēles. Vai es pieminēju, ka manam vīram patīk videospēles? Tas ir labi, jo ilgu laiku viņš ar tām nenodarbojās. Viņš nevēlējās neko darīt. Viņam bija depresija. Es esmu priecīga, ka viņš jūtas laimīgs un ir motivēts, lai kaut ko darītu. Vienalga ko…

Savukārt man trūkst motivācijas. Šī iemesla dēļ man ir panikas lēkmes un es nevaru aizmigt.

Tas ir skumji, jo ir ļoti daudz lietu, ko es vēlētos darīt. Es gribēju iesaistīties radošos projektos, turpināt rakstīt, pieteikties kursos, sākt vai pabeigt lasīt grāmatas. Taču man nav motivācijas to visu darīt.

Parasti manas dienas paiet mēģinot atpūsties vairāk par piecām minūtēm, lai pārstātu uztraukties par Marku, apdrošināšanas problēmām un mājas uzkopšanu. Jāatdzīst, ka māja tāpat ir tīra.

Es pati esmu sev vislielākais ienaidnieks un es vēlētos sev iesist pļauku, sakot: „Pārstāj bēdāties!”

Šodien Markam ir pirmā vizīte pie jaunā ārsta. Iestādē mums teica, ka, iespējams, ārsts mūs nevarēs konsultēt. Mums ir plāns doties uz neatliekamo palīdzību, lai tur veiktu magnētisko rezonansi, ja ārsts atteiks vizīti. Es ceru, ka paralīzes simptomi manam vīram tiks izārstēti un es šonakt varēšu pagulēt. Es spēju domāt tikai par šo ārsta vizīti.

Novēliet mums veiksmi!

Kasandra Portere • Augusts 3, 2013 •

Es mīlu savu vīru.

Šo teikumu es bieži atkārtoju. Tā ir kā šampūna lietošanas instrukcija – izskalojiet un atkārtojiet.

Es mīlu savu vīru.

Neskatoties uz šo teikumu, viņš ir kā skabarga dibenā!

Viņš ir visjautrākais, mīlošākais un gādīgākais cilvēks, kādu es pazīstu, taču viņš nerūpējas par sevi.

Viņam patika nodarboties ar sportu. Tas bija vienīgais, ko viņš darīja, pirms viņš saslima. Viņa uzskats par labi pavadītu laiku bija svaru celšana trenažieru zālē, kamēr man patika ēst virtuļus. Viņam nepatīk lietot medikamentus, runāt par sevi un savām sajūtām. Viņš nezina, kas ir emocijas. Vienaldzība ir vienīgās viņa emocijas.

Es savai mammai bieži atgādinu, ka man nav bērnu. Viņas atbilde ir: „Nē, tev ir viens milzīgs bērns.” Mēs par to smejamies, taču iekšēji es jūtos kā vergs. Tā ir patiesība! Taču šo situāciju var apskatīt arī no cita aspekta. Ir lietas, ko es labprāt nedarītu, piemēram, iet pastaigāties, ja es tajā pašā laikā varētu ēst gardu šokolādes torti. Kad Marks ir beidzis nosodīt manu attieksmi, es uzvelku sporta kurpes un dodos ar viņu kopīgā skrējienā, nepārtraukti par to sūdzoties.

Tā kā viņš šobrīd nepakļaujas nekādām vājībām, kas varētu ietekmēt viņa veselību, es esmu izveidojusi kontrolsarakstu, no kā viņam būtu jāizvairās. Pēc tik daudzām vizītēm pie ārsta es zinu, kam viņi pievērš uzmanību un esmu piefiksējusi, par ko Marks varētu tik ļoti neuztraukties.

Sindija • Augusts 1, 2013 •

 

caregiving 2Esmu Sindija un man ir 57 gadi.  Pēdējos gadus es aprūpēju savu 85 gadus veco tēvu. Mans vīrs Džims un es 20. augustā svinēsim divu gadu kāzu jubileju. Džims strādā pilna laika darbavietā.  Pirms pieciem ar pusi gadiem man piešķīra invaliditāti osteoporozes un muguras ievainojuma dēļ. Man ir arī depresija, fibromialģija, hronisks nogurums un sāpes.

Mans plāns ir rakstīt dienasgrāmatu par šīm problēmām, iekļaujot dažādus aprūpētāja pieredzes aspektus, ieskaitot to, cik liels stress ir būt jaunlaulātam pārim un dzīvot ar jauno vīru un tēvu savā bērnības dzīvesvietā. Mans tēvs ir ļoti negatīvi noskaņots savu depresijas problēmu, sāpju un nākotnes neskaidrības dēļ.

Šogad mēs ar vīru pārvācāmies dzīvot pie tēva. Mēs par to domājām vairākus mēnešus, taču pārvākšanās notika lēni. Mēs dzīvojām 45 minūšu attālumā no tēva mājām. Sākotnēji manam tēvam bija prostatas problēmas un demences sākumstadija, kā arī sirdsdarbības traucējumi (sirds ātruma un ritma svārstības). Viņš vairs nebrauca ar mašīnu, jo atzina, ka bieži apmaldās. Tas bija liels atvieglojums, ka viņš pats izlēma vairs nevadīt mašīnu. Es viņu apciemoju vismaz vienreiz nedēļā, lai sagādātu pārtiku un aizvestu tēvu pie ārsta. Mēs brīdinājām tēvu, ka mēs uztraucamies par to, ka viņš dzīvo viens pats un viņam būs jādodas uz aprūpes namu vai arī mēs pārvāksimies dzīvot pie viņa.

Mēs viņu aizvedām apskatīt aprūpes namus, taču tie viņam nepatika. Mēs izlēmām, ka lēnām pārvāksimies dzīvot pie viņa, jo gan mums, gan viņam bija liela māja ar daudz mantām un mēbelēm.  Pārvākšanās nebija steidzīga, jo no sākuma mēs pārdevām vairākas mantas, lai atbrīvotu vietu mājā.

Tad tēvam kļuva ļoti slikti un viņu ievietoja slimnīcā. Veselības pārbaudes testi uzrādīja lēnām progresējošu resnās zarnas vēzi, un ātri progresējošu urīnpūšļa vēzi. Manam tēvam ir 85 gadi un viņš jau 12 gadus ir atraitnis, kopš mana mamma nomira no plaušu vēža. Viņš nevēlas veikt operāciju, ķīmisko terapiju vai radiācijas terapiju, kam es pilnībā piekrītu. Ārstiem izdevās likvidēt urīnpūšļa vēzi, taču diemžēl tas atrodas urīnpūšļa sieniņā un ātri attīstās. Tēvam bija nepieciešama resnās zarnas vēža operācija, ko viņš nevēlējās veikt. Ārsti apgalvo, ka urīnpūšļa vēzis attīstīsies ievērojami ātrāk nekā resnās zarnas vēzis.

Mēs izlēmām paātrināt pārvākšanos, jo tēvs nevarēs dzīvot viens pats, kad tiks izrakstīts no slimnīcas. Tas bija stresa pilns periods. Pirmo mēnesi es atceros miglaini. Es atceros, ka paspēju izpakot tās kastes, kurās atradās ikdienai nepieciešamās lietas, lai mēs visi varētu justies kaut mazliet ērti. Šobrīd mēs kopā esam nodzīvojuši jau trīs mēnešus.

Mēs visi trīs apmeklējām vienu ārsti, kura ir bijusi ļoti izpalīdzīga. Šo sievieti es pazīstu jau 25 gadus. Viņa mums ieteica izmantot mājaprūpētāja pakalpojumus, kas palīdzētu tēva aprūpē. Viņa pārliecināja, ka tas nenozīmē, ka ir pienākušas beigas, kā bieži cilvēki to uzskata, jo daudzi pacienti izmanto mājaprūpētāja pakalpojumus ilgi – vienu vai divus gadus. Viņa sarunāja konsultācijas un tas bija liels atvieglojums, ka tagad es varēju pazvanīt kādam jebkurā diennakts laikā, ja bija radusies problēma vai jautājumi.

Mājaprūpes medmāsa ierodas vienreiz nedēļā, lai pārbaudītu tēva veselības stāvokli, un ieteiktu nepieciešamos medikamentus.

Šobrīd tēvs atrodas ambulatorā ārstēšanā un jūtas diezgan labi. Viņš daudz guļ. Viņam patīk sēdēt virtuvē un skatīties televizoru. Tēvam ir dalītā līmeņa māja, tādēļ mēs ar vīru ievācāmies dzīvot apakšstāva viesistabā.  Mēs ielikām durvis, lai atdalītu istabu no virtuves.

Man ir ļoti tuvas attiecības ar savu deviņus ar pusi gadus veco mazmeitu un viņa mani apciemo katru otro nedēļu. Tādēļ arī viņai ir jāpierod pie pārmaiņām, braucot ciemos uz mūsu jauno dzīvesvietu.

Es gribētu atzīmēt nākotnes apņemšanās:

Sadzīvot ar tēva negatīvo attieksmi un izbaudīt kopā pavadīto laiku.

Tikt galā ar savām un tēva slimībām.

Samazināt stresu un rūpēties par sevi.

Nebaidīties no nākotnes.

Uzturēt savu un mūsu ģimenes sociālo dzīvi.

Ceļot un izbaudīt atpūtu, neuztraucoties par tēva veselību.

Katru otro nedēļu izbaudīt brīdi, kad mājās ir trīs paaudžu cilvēki.

Ievietot kaķi dzīvnieku patversmē.

Es vēlos dalīties savā stāstā ar citiem aprūpētājiem. Mans mērķis ir izpaust savas emocijas un līdzjūtību, dalīties ar idejām par aprūpes stratēģijām, dot un saņemt atbalstu.

Man patīk rakstīt un tā es spēju nomierināties. Ļoti labprāt ar jums iepazītos. Rakstiet komentārus, jautājumus un ieteikumus. Paldies!

 

Redaktora piezīme: Sazinieties ar Sindiju, apmeklējot viņas profila lapu: @kccindy56.

atisMOM • Jūlijs 30, 2013 •

caregiving3Mana mamma ļoti gaida naudas pārskaitīšanas dienu. Arī man patīk vērot viņas sajūsmu. Mēs ar vīru vienmēr cenšamies aizvest mammu ceļojumā un pārliecināmies, ka viņai ir pietiekami daudz naudas.

Mana ģimene nesaprot, kādēļ mēs turpinām mammai skaitīt naudu, jo viņa tāpat nekur neejot. Mēs to darām tikai tāpēc, ka mamma kļūst ļoti priecīga un laimīga, ja viņai ir pašai sava nauda. Viņa ir sajūsmā par milzīgo dvieļu daudzumu, ko viņa ir iegādājusies, jo viņai to tiešām ir daudz. Mēs ar vīru redzam, cik mamma ir laimīga, kad viņa veikalā ķer visu, kas viņai patīk un tik daudz, cik viņa var noturēt.

Augustā mēs brauksim ceļojumā, lai iegādātos džemperus. Kad es saku: „Mammu, tev jau ir miljons džemperu,” viņa man atbild, „vai es varu nopirkt tādus, kam ir puķes?”  Nepārprotiet, mēs neesam ļoti turīgi. Mums vēl joprojām ir finansiālas grūtības, taču mamma nav vainīga, ka atrodas tādā stāvoklī. Pat brīdī ,kad apdrošināšana neapmaksāja mammai paredzētās higiēnas preces un medikamentus, mēs parūpējāmies, lai viss nepieciešamais viņai būtu sagādāts. Dažreiz man liekas, ka mūsu dzīvē ir daudzreiz vairāk slikto nekā labo dienu. Taču šo labo dienu dēļ ir vērts dzīvot!

Denīne • Augusts 26, 2013 •

caregiving 4(Šis ir īss atstāsts no manas sarunas ar vecmāmiņu.)

 

„Pirmais noteikums,” vecmāmiņa uzstājīgi teica, „nesteidzini mani. Es tikšu tur.”

Mēs sēdējām pie brokastu galda, un runājām par gaidāmo braucienu uz Dominikas Republiku. Pēdējās dienas es gatavoju vecmāmiņu šim braucienam  un skaidroju, ka būšu prom tikai nedēļu.

„Kas par mani rūpēsies, kad tu būsi prom?” viņa jautāja. Viņas balsī nebija saklausāmas bailes, tikai ziņkāre. „Kurš tev palīdzēs?”

Es pasmaidīju. „Palīdzēs man? Tu droši vien domā nevis man, bet tev, ņemot vērā, ka aprūpēs tevi.”

„Nē, es domāju tev. Jo tu esi tā, kura visu nokārto.”

Mēs apskatījām nedēļas plānu, kas ir uzrakstīts uz tāfeles. „Kurš šodien nāks?” es viņai jautāju.

„Ēriks.. Atgādini man, kas viņš ir?”

„Deriks,” es izlaboju.

„Jā, tiešām! Deriks! Es viņu pazīstu. Viņš ir mans brāļadēls,” viņa lepni teica.

„Gandrīz pareizi. Kas es tev esmu?”

„Tu esi mana māsasmeita. Nē, mana mazmeita. Tātad Deriks ir mans mazdēls.”

„Tieši tā,” es apstiprināju. „Viņš šodien nāks ciemos. Pirmās divas dienas viņš par tevi rūpēsies. Viņš man vakar zvanīja un teica, ka nevar sagaidīt, kad varēs pavadīt laiku kopā ar tevi.”

Viņa uzmanīgi vēroja mani.  „Viņš taču nezina par mazgāšanos,” viņa teica, domājot par to, kā es viņai palīdzu nomazgāties.

„Tā ir, taču tev nevajadzēs iet dušā, kamēr viņš būs šeit. Deriks paliks pie tevis tikai pusotru dienu, un tad…” mēs vēlreiz apskatījām sarakstu.

„Piektdien,” viņa teica, „atbrauks tava māte.”

„Pareizi! Viņa paliks ar tevi visu nedēļu. Pirms tu pamanīsi, es būšu atpakaļ.”

Viņa domīgi skatījās: „Es ceru, ka tava māte nebūs uzstājīga. Viņa vienmēr grib, lai es visu daru ātri, kad viņa man to liek. Tad es vienkārši noslēdzos sevī un neko nedaru.”

„Vecmāmiņ,” es mierīgi teicu, „tev jāatceras, ka es ar tevi pavadu kopā visu dienu, tādēļ es zinu, cik ātri tu vari kustēties. Mamma tikai vēl to apgūst, taču tagad viņa jau zina vairāk. Tev jābūt pacietīgai, jo arī tu gribi, lai mamma pret tevi būtu saprotoša.”

„Es neesmu pacietīga. Šī slimības dēļ man vairs nepiemīt šāda īpašība.”

Es nopietni paskatījos uz viņu: „Tas, ka tu esi slima, nenozīmē, ka tev jābūt īgnai.”

Viņa klusēja.

„Tev tik un tā ir jābūt jaukai pret cilvēkiem,” es uzsvēru.

„Es zinu, ka tev ir taisnība. Tādēļ es neko neteicu. Es māku paklusēt, kad man nav taisnība.”

Es sāku skaļi smieties.

Viņa teica: „Es ceru, ka viss būs kārtībā un cilvēki mācēs par mani parūpēties.”

Tajā brīdi man ienāca prātā ideja par „Vecmāmiņas noteikumiem”. Es paņēmu savu telefonu un ieslēdzu piezīmju aplikāciju.

„Labi, kādi ir tavi noteikumi,” es jautāju.

„Pirmais noteikums,” vecmāmiņa uzstājīgi teica, „nesteidzini mani. Es tikšu tur.”

Viņa nekad netiek tālāk par pirmo noteikumu. Man liekas, ka viņai ir svarīgi, lai būtu pretimnākoša attieksme pret viņas aprūpi. Es izdrukāju noteikumu un piestiprināju to pie guļamistabas sienas.

Mēs runājām arī par citām lietām, piemēram, ko viņa domā par jauno mājas uzkopēju. „Viņa ir jauka, bet tas ir viss, ko es varu par viņu pateikt.”

Viņa man jautāja, vai man kādreiz apnīk rūpēties par viņu. „Jā!” es atbildēju. Viņa izbrīnīti skatījās uz mani. „Vai tu nekad nejuties nogurusi rūpējoties par bērniem, kad viņi bija mazi?” Viņa pamāja ar galvu. „Dažreiz es esmu nogurusi, kad man jārūpējas par tevi. Dažreiz tev apnīk klausīties, ko es tev lieku darīt. Tomēr tā tam ir jābūt, jo mēs mīlam viena otru un neviena no mums nekur nepazudīs.” „Es to ļoti novērtēju,” viņa teica, „taču tev ir jāsameklē palīgs, lai tu nejustos nomocīta.” Sarunāts!

Pirms aizgāja diendusā, vecmāmiņa paskatījās uz mani un paziņoja: „ Es gribētu tev iedot naudu ceļojumam.” Viņa brīdi padomāja: „Vai man ir nauda?”

„Jā, vecmāmiņ, tev ir daudz naudas!” es apliecināju, nedaudz pārspīlējot. „Tomēr es gribētu, lai tu pietaupi naudu, kamēr es atbraukšu atpakaļ, lai es varētu nopirkt ziemas drēbes.” Es gribēju viņai atgādināt, ka es atgriezīšos un mūs sagaida kopīga ziemas baudīšana un citi piedzīvojumi.

„Labi, darīsim tā! Es palūgšu tavam onkulim, lai viņš izņem no bankas naudu.”

Es zināju, ka viņa būs aizmirsusi šo sarunu, kad pamodīsies, tādēļ es vienkārši atbildēju: „Paldies, vecmāmiņ!”

Publicēts ar autoru atļauju

CareGiving.com. We care for you. Apmeklējiet mājaslapu...